Pirmajā brīdī šis darbs šķiet kā abstrakta ainava – zeltaini kalni zem klusas debess. Taču, raugoties ilgāk, formu ritmā atklājas kas cits – sievietes ķermeņa līniju atbalss. Kā miera un spēka siluets, kas saplūst ar dabu.  Šī glezna runā par līdzsvaru – starp konstrukciju un maigumu, ģeometriju un jutekliskumu. Tajā valda miers, kas dzimst no klusuma un dziļas, gandrīz neizsakāmas klātbūtnes.