„Franču grupa” - Maija Tabaka, Imants Lancmanis, Ieva Šmite (vēlāk Lancmane), Bruno Vasiļevskis, Jānis Krievs, Juris Pudāns, Malda un Ivars Muižuļi. Mākslas akadēmijas vadība un vairāk nievājoši viņus sauca par Sezānistiem. "Francijas nacionālajā izstādē Maskavā 1961. gadā bija arī neliela glezniecības ekspozīcija, kur bija pārstāvēti visi tobrīd nozīmīgākie franču meistari, dominējot abstrakcijai. Tā bija reta iespēja redzēt tuvumā tādu gleznotāju veikumu, kuru darbus labākajā gadījuma varēja skatīt kāda tālaika žurnāla vai avīzes necilajās reprodukcijās. Maija un viņas draugi kravas mašīnā aizceļoja uz Maskavu un dienām pētīja šīs gleznas, taču nebūt nenonāca pie vēlēšanās gleznot tāpat. Tas darīja godu studentu patstāvībai un vienlaicīgi rādīja, ka gaisā jau virmoja citas vēsmas, kas Austrumeiropu skāra ne mazāk kā Rietumus.
Jauno gleznotāju pulciņu, kurā ietilpa Maija Tabaka, tolaik dēvēja par “franču grupu”. Vispirms, protams, to vienoja interese par franču glezniecību, impresionistiem un postimpresionistiem, kas gandrīz jebkuram gleznotājam kādā brīdī bijuši skolotāji un paraugi pasaules ieraudzīšanai un atveidošanai. Taču tur bija ne tikai franču literatūras, mūzikas un mākslas mīlestība, Šarla Bodlēra dzejoļu skaitīšana, pārdomas par Žozefa de Mestra galējo konservatīvismu un Edītes Piafas dziesmu klausīšanās. Galvenokārt tā bija iespēja demonstrēt noliegumu padomju dzīves raupjajai īstenībai. Franči joprojām šķita velkam mākslas galveno attīstības līniju, un franču kultūras tradīcijas izstaroja valdzinājumu, kas veldzēja sociālisma pasaulē ieslodzīto studentu dvēseles.
Šī paaudze savu ceļu meklēja saistībā ar reālās pasaules iedzīvināšanu jaunā veidā. Tas iekšēji sakrita ar pasaules attīstības līkni, kurā 60. gados ietilpa gan popārts, gan hiperreālisms, gan virzība uz retrospektīvismu. Tiesa, vajadzēja paiet starpposmam no viena reālisma veida uz citu – no sociālistiskā un to, kas nebija “-isms”, bet atspoguļoja pašu dzīvi un tās reālijas.
No glezniecības iemaņu viedokļa vairāki studenti 60. gadu sākumā par izejas punktu izvēlējās Pola Sezana mākslu, un, patiesi, tas bija labākais ceļš, pa kuru doties glezniecības plašumos. Šī postimpresionista darbi netika kopēti kā paraugs, bet izmantoti kā skola un metode. Sezana paņēmieni formas veidošanai disciplinēja un lika izprast glezniecības likumsakarības. Komplementāro krāsu pretstatīšana ļāva formai piešķirt apjomu, bet krāsai – līdzsvarotību un tīrību. Taču tālāku attīstību iegrožoja Sezana sasaistītība iepretī pasaules kustībai un dzīves dramatismam. Viņa pasaulē viss bija kā klusā daba, kā formālistiski sastindzis uzstādījums. Vajadzēja atrast jaunu atbalsta punktu."

Info.no