Figurālā aina ar idealizētām, garenām cilvēku figūrām veidojas kā subjektīva, gandrīz teatrāla vīzija, kurā redzama Zārdiņa “individuālā mitoloģija” un viņam raksturīgais atsvešinājums no ikdienas realitātes. Darbs iemieso viņa spēju sintezēt simbolisma, modernisma un jaunās lietišķības impulsus, tos pārvēršot elegantā, introspektīvā un stilistiski izsmalcinātā kompozīcijā. Akvarelī spilgti atklājas Ādolfa Zārdiņa raksturīgā estētika – smalki vijīgas līnijas, caurspīdīgi toņi un Art Deco ietekmē konstruēta telpa, kas vienlaikus šķiet gan reāla, gan alegoriska,