Jānis Gleizds
Jānis Gleizds ir viens no tiem Latvijas fotogrāfiem, kura 1960 -1980 to gadu periodā radītās foto kompozīcijas joprojām vistiešāk aizskar romantisma un simbolisma tradīciju cienītājus.
Salīdzinājumā ar daudziem saviem laikabiedriem, Jānim romantisma jēga ir viņa paša esības pamats.
Tas viņu atšķir no vairākiem pazīstamiem Latvijas fotogrāfiem, kuri mazliet aiz pieredzes trūkuma , mazliet koķetējot ar Latvijas skatītāju un mazliet cerot gūt panākumus ārpus PSRS ar romantiskā reālisma sižetiem veidoja līdzīgas ievirzes kompozīcijas.
Jāņa Gleizda pašmācības ceļā apgūta tēlotājas mākslas pieredze visai likumsakarīgi palīdzēja izdarīt izvēli romantiska vispārinājuma tēlu virzienā. Tas bija tuvāks tam ētisko vērtību modelim, kuru viņš bija iemantojis kā bērnības un jaunības laika dzīvesziņu, tostarp tādu cilvēka ķermeņa daiļuma izpratni, kura vairāk ir jēdzienisks modelis nekā jutekliskas baudas interpretācija.
Personīgās dzīves dramatiskie notikumi nolika Jāni Gleizdu nevienlīdzīgas sacensības nosacījumos.
Šķiet, ka pietuvošanās sporta norišu dinamismam palīdzēja uzturēt sevī pārvarēšanas izaicinājumu. Sporta tematikas attēli būtiski komentē pašas autora individualitātes veidošanās procesu.
Savukārt pievēršanās sievietes tēlam kā ikonas versijai, iespējams, ir autora humānās pozīcijas stiprināšanas izpausme. Tā vairāk liecina par nepieciešamību uzturēt šādu ētiskās kategorijas simbolu, lai nepazaudētu humāno vērtību līdzsvaru. Mūsdienu laikmetīgā māksla vairāk reflektē atziņu, ka cilvēka fiziskais veidols ir tikai dekoratīva zīme vai pat tikai kaila ķermeņa fakts mākslas tirgus skatlogā. Ar to bieži tiek stiprināts secinājumu par humānas būtnes esības nelietderību.
Būtībā Jāņa Gleizda aktu kompozīcijas ir aktīvā pretstatā šādam uzstādījumam. Kaut arī viņa tēlu manifests šodien izskatās pēc XIX gs. lauku puiša vīzijām, tās ar simbola vēstījuma jaudu aizstāv gan cilvēka fiziskās esības nosacījumus, gan ideālu nepieciešamību. Jāņa Gleizda ideālisma pievienoto vērtību veido viņa patiesums un godprātība aizstāvēt sievietes kā stabilizējoša, līdzsvarojoša faktora nozīmi mūsu saskarsmes mūžīgajā mainīgumā.
Autors sava nodoma stiprināšanai bieži izvēlas izteiksmes līdzekli, kurš ar savu realitātes citādumu visvairāk atbilst autora nodomiem. Izohēlijas pēcapstrādes metode palīdz piešķirt tradicionālai figurālai kompozīcijai unikalitāti un pārlaicīguma nojausmu. Šo metodi XX gs. sākumā bieži izmantoja jaunu formu un tēlainības meklētāji Men Reijs un Laslo Moholī Nadjs, kā arī daudzi modernisma sekotāji. Pati pēcapstrādes metode nav izšķirošais lielums. Tā vienkārši ir atbilstīgi izvēlēta un palīdz veidot autora iecerētā vēstījuma formu un saturu. Metodes tehnoloģiskā sarežģītība ir vēl viens izaicinājums cilvēkam ar fizisko spēju ierobežojumiem. Jānis ir pārvarējis šo šķērsli kāda nozīmīgāka mērķa vārdā. Kaut arī autors to nekad nav strikti formulējis, manuprāt, viņa mērķis ir būt nepieciešamam tajā kvalitātē, kurā fiziskajiem dotumiem nav būtiskas nozīmes. Tā ir intelektuālā saskarsme ar cilvēkiem, ar sabiedrību ierobežotā profesionālajā lokā vai neierobežotajā daudzu nejaušo skatītāju lokā.
Savas izpratnes robežās Jānis Gleizds ir centies un joprojām cenšas uzturēt ideāla nepieciešamību mūsu saskarsmē un sievietes tēls metaforas zīmju vai tikai nojausmu kvalitātē viņam šķiet tieši tik aktuāli, lai nodarbotos ar to sava mūža lielāko daļu.
Dzimis 1924. gada 7. majā Rēzeknes apriņķa Ilzeskalna pagasta Vecgailumos.
1943. gadā beidza Rēzeknes tehnisko vidusskolu.
1953. gadā apprecējies; sieva Annele, dēls Ēvalds, vedekla Ineta, mazdēli Ivars, Jānis, Filips.
No 1950. līdz 1992. gadam strādāja Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā par fotogrāfu. Par fotografēšanu sapņojis jau no 9. gadu vecuma.
1962. gadā – fotokluba „Rīga” biedrs.
1963. gadā saņēma pirmo diplomu un līdz 1997. gadam kopā saņemti 600 diplomi no visiem sešiem kontinentiem, arī no Antarktīdas.
1964. gadā – pirmās divas zelta medaļas Rumānijā par darbu „Rudens” (āboli) izohēlijas tehnikā.
Pavisam kopā 170 medaļas, no tām 37 – zelta, 33 – sudraba, 29 – bronzas; 18 kausi un Grand Prix balvas no Latvijas, Francijas, Spānijas, Beļģijas, Šveices, Polijas, Ķīnas, Japānas, Krievijas, Moldāvijas, Ungārijas, Baltkrievijas, Igaunijas, Lietuvas, Argentīnas, Austrijas.
Piedalījies 800 izstādēs, no tām 120 ar FIAP patronāžu.
4 kolekcijas – personālās izstādes eksponētas 167 salonos.
Fotogrāfijas publicētas 650 ārzemju katalogos, žurnālos, preses izdevumos.
1979. gadā piešķirts AFIAP.
1985. gadā – Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums.
1985. gadā iekļauts Šveices „Fotogrāfu starptautiskajā enciklopēdijā”.
1988. gadā piešķirts EFIAP (ekselence) nosaukums.
1988. gadā iekļauts „Latvijas Padomju enciklopēdijā”.
1989. gadā – Mārtiņa Buclera prēmijas laureāts.
1995. gada 3. maijā par nopelniem Latvijas fotomākslā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Jānis Gleizds miris 2010. gada 17. aprīlī.
Salīdzinājumā ar daudziem saviem laikabiedriem, Jānim romantisma jēga ir viņa paša esības pamats.
Tas viņu atšķir no vairākiem pazīstamiem Latvijas fotogrāfiem, kuri mazliet aiz pieredzes trūkuma , mazliet koķetējot ar Latvijas skatītāju un mazliet cerot gūt panākumus ārpus PSRS ar romantiskā reālisma sižetiem veidoja līdzīgas ievirzes kompozīcijas.
Jāņa Gleizda pašmācības ceļā apgūta tēlotājas mākslas pieredze visai likumsakarīgi palīdzēja izdarīt izvēli romantiska vispārinājuma tēlu virzienā. Tas bija tuvāks tam ētisko vērtību modelim, kuru viņš bija iemantojis kā bērnības un jaunības laika dzīvesziņu, tostarp tādu cilvēka ķermeņa daiļuma izpratni, kura vairāk ir jēdzienisks modelis nekā jutekliskas baudas interpretācija.
Personīgās dzīves dramatiskie notikumi nolika Jāni Gleizdu nevienlīdzīgas sacensības nosacījumos.
Šķiet, ka pietuvošanās sporta norišu dinamismam palīdzēja uzturēt sevī pārvarēšanas izaicinājumu. Sporta tematikas attēli būtiski komentē pašas autora individualitātes veidošanās procesu.
Savukārt pievēršanās sievietes tēlam kā ikonas versijai, iespējams, ir autora humānās pozīcijas stiprināšanas izpausme. Tā vairāk liecina par nepieciešamību uzturēt šādu ētiskās kategorijas simbolu, lai nepazaudētu humāno vērtību līdzsvaru. Mūsdienu laikmetīgā māksla vairāk reflektē atziņu, ka cilvēka fiziskais veidols ir tikai dekoratīva zīme vai pat tikai kaila ķermeņa fakts mākslas tirgus skatlogā. Ar to bieži tiek stiprināts secinājumu par humānas būtnes esības nelietderību.
Būtībā Jāņa Gleizda aktu kompozīcijas ir aktīvā pretstatā šādam uzstādījumam. Kaut arī viņa tēlu manifests šodien izskatās pēc XIX gs. lauku puiša vīzijām, tās ar simbola vēstījuma jaudu aizstāv gan cilvēka fiziskās esības nosacījumus, gan ideālu nepieciešamību. Jāņa Gleizda ideālisma pievienoto vērtību veido viņa patiesums un godprātība aizstāvēt sievietes kā stabilizējoša, līdzsvarojoša faktora nozīmi mūsu saskarsmes mūžīgajā mainīgumā.
Autors sava nodoma stiprināšanai bieži izvēlas izteiksmes līdzekli, kurš ar savu realitātes citādumu visvairāk atbilst autora nodomiem. Izohēlijas pēcapstrādes metode palīdz piešķirt tradicionālai figurālai kompozīcijai unikalitāti un pārlaicīguma nojausmu. Šo metodi XX gs. sākumā bieži izmantoja jaunu formu un tēlainības meklētāji Men Reijs un Laslo Moholī Nadjs, kā arī daudzi modernisma sekotāji. Pati pēcapstrādes metode nav izšķirošais lielums. Tā vienkārši ir atbilstīgi izvēlēta un palīdz veidot autora iecerētā vēstījuma formu un saturu. Metodes tehnoloģiskā sarežģītība ir vēl viens izaicinājums cilvēkam ar fizisko spēju ierobežojumiem. Jānis ir pārvarējis šo šķērsli kāda nozīmīgāka mērķa vārdā. Kaut arī autors to nekad nav strikti formulējis, manuprāt, viņa mērķis ir būt nepieciešamam tajā kvalitātē, kurā fiziskajiem dotumiem nav būtiskas nozīmes. Tā ir intelektuālā saskarsme ar cilvēkiem, ar sabiedrību ierobežotā profesionālajā lokā vai neierobežotajā daudzu nejaušo skatītāju lokā.
Savas izpratnes robežās Jānis Gleizds ir centies un joprojām cenšas uzturēt ideāla nepieciešamību mūsu saskarsmē un sievietes tēls metaforas zīmju vai tikai nojausmu kvalitātē viņam šķiet tieši tik aktuāli, lai nodarbotos ar to sava mūža lielāko daļu.
Vilnis Auziņš
Dzimis 1924. gada 7. majā Rēzeknes apriņķa Ilzeskalna pagasta Vecgailumos.
1943. gadā beidza Rēzeknes tehnisko vidusskolu.
1953. gadā apprecējies; sieva Annele, dēls Ēvalds, vedekla Ineta, mazdēli Ivars, Jānis, Filips.
No 1950. līdz 1992. gadam strādāja Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā par fotogrāfu. Par fotografēšanu sapņojis jau no 9. gadu vecuma.
1962. gadā – fotokluba „Rīga” biedrs.
1963. gadā saņēma pirmo diplomu un līdz 1997. gadam kopā saņemti 600 diplomi no visiem sešiem kontinentiem, arī no Antarktīdas.
1964. gadā – pirmās divas zelta medaļas Rumānijā par darbu „Rudens” (āboli) izohēlijas tehnikā.
Pavisam kopā 170 medaļas, no tām 37 – zelta, 33 – sudraba, 29 – bronzas; 18 kausi un Grand Prix balvas no Latvijas, Francijas, Spānijas, Beļģijas, Šveices, Polijas, Ķīnas, Japānas, Krievijas, Moldāvijas, Ungārijas, Baltkrievijas, Igaunijas, Lietuvas, Argentīnas, Austrijas.
Piedalījies 800 izstādēs, no tām 120 ar FIAP patronāžu.
4 kolekcijas – personālās izstādes eksponētas 167 salonos.
Fotogrāfijas publicētas 650 ārzemju katalogos, žurnālos, preses izdevumos.
1979. gadā piešķirts AFIAP.
1985. gadā – Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums.
1985. gadā iekļauts Šveices „Fotogrāfu starptautiskajā enciklopēdijā”.
1988. gadā piešķirts EFIAP (ekselence) nosaukums.
1988. gadā iekļauts „Latvijas Padomju enciklopēdijā”.
1989. gadā – Mārtiņa Buclera prēmijas laureāts.
1995. gada 3. maijā par nopelniem Latvijas fotomākslā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Jānis Gleizds miris 2010. gada 17. aprīlī.
← atpakaļ