Jānis Gleizds (1924—2010) bija latviešu fotogrāfs. Piedalījies vairāk nekā 800 izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs, saņēmis 170 medaļu. Dzimis 1924. gada 7. Maijā. No 1951. līdz 1994. gadam Gleizds strādāja par fotogrāfu Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā. Kopš 1957. gada piedalījās izstādēs ar melnbaltajām fotogrāfijām. Kopš 1977. gada bijis Latvijas Fotomākslinieku savienības biedrs. 1979. gadā kļuva par Starptautiskās fotomākslas federācijas mākslinieku (AFIAP). 1985. gadā saņēma Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums. Tajā pašā gadā tika iekļauts Šveices internacionālajā fotomākslas enciklopēdijā. 1988. gadā saņēma godpilno Starptautiskās fotomākslas federācijas ekselences (EFIAP) titulu. 1989. Gadā kļuva Mārtiņa Buclera prēmijas laureāts.1995. gada 3. maijā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Par J.Gleizdu uzņēma divas dokumentālās filmas (1985, 1991). 1998. gadā izdeva Jāņa Gleizda fotogrāfiju albumu "Gaismas atspulgs”. Fotomākslā Jānim Gleizdam ir bijušas ainavas, klusās dabas, portreti, bet viena no galvenajām tēmām vienmēr bijusi Sieviete. Tās skaistumu viņš atklājis daudzos savos darbos.  

Izohēlija : "Izohēlija – tā ir īpaša tehnika, kurā strādāja Jānis Gleizds, kad viens kadrs pavairots vairākkārt dažādās izgaismojuma pakāpēs, tādējādi panākot vajadzīgo gaismas efektu, ko tautā sauc par balto tehniku. " Igors Pličs