Elvīra, meitas uzvārdā — Ādams, dzimusi rīdziniece, savos jaunības gados mācījās slavenajā Romāna Sutas mākslas privātstudijā. Vēlāk, divdesmito gadu otrā pusē, devās uz Parīzi patstāvīgi papildināties mākslas studijās. Tur, Parīzes bohēmas skarbajos apstākļos, iepazinās ar jauno gleznotāju Rūdolfu Pinni, kas jau Parīzē dzīvoja un strādāja vairākus gadus un drīz vien izveidojās laimīgs pāris mākslā un arī dzīvē. Elvīra un Rūdolfs Parīzē kopā pavadīja 10 gadus. Iesākumā arī Elvīra gleznoja, tāpat kā Rūdolfs. Bet ar laiku viņa saprata, ka divi cilvēki vienā ģimenē lāgā nevar nodarboties ar vienu un to pašu. Luvras muzejā Elvīra aizrautīgi iepazinās ar visu iespējamo mākslas bagātību, bet liktenīgi viņa apstājās pie lielas galerijas ar sengrieķu tēlniecību — garum garo rindu ar vitrīnām, kur bija izstādītas neskaitāmas terakota skulptūriņas. Terakota — skulptūras, kas gatavotas no māla un pēc tam apdedzinātas augstā temperatūrā. Figūriņas attēloja cilvēku dažādās pozās un situācijās, un bija apmēram sprīdi līdz divus augstumā. Izsolē ir piedāvāti darbi no 1970-1980 gadu daiļrades laika, kad Elvīra pievērsās putu betonam (līdzīgs materiāls gāzbetonam), un tā plaknē tika kalti dažādi portreti — maskas skarbās izteiksmju formās. Masku tēli ir paliela izmēra (40 — 70 cm) veidojumi putu betonā, un tiem krājoties darbnīcā, Rūdolfs ar laiku radīja jaunas kompozīcijas, maskas attēlojot savās gleznās. Tādā veidā izveidojās vesels Rūdolfa gleznu cikls ar šo Elvīras inspirēto tēlu kompozīcijām. Maskas skatītājos guva ļoti lielu popularitāti tieši caur gleznām. Pati Elvīra šos savus darbus sauca par maskām, bet tie drīzāk staroja kā aizvēstures tēli, filozofiska miera pilnas sejas un domātāji.