Šajā darbā spilgti izpaužas Edgara Valdmaņa uzticība puantilismam. ( Puantīlisms ir glezniecības tehnika, kurā attēls tiek veidots no sīkiem, tīras krāsas punktiem, kas, skatoties no attāluma, optiski saplūst vienotā tēlā.) Smalko, tīras krāsas punktu kopums rada vibrējošu gaismas un kustības ilūziju, kas īpaši pastiprina māksliniekam tik raksturīgo ainavas poētiskumu. Vienkāršā jūras motīva kompozīcija pārtop vizuālā meditācijā, kur skatītājs sajūt gan gaisa dzidrumu, gan telpas plašumu. Darbs atklāj Valdmaņa spēju saglabāt žanra tradīcijas, vienlaikus piešķirot tām personisku, mūsdienīgu intensitāti.