Arnolds Nulītis (1896–1988) 1921. gadā iestājās Latvijas Valsts mākslas akadēmijā, kuru absolvēja 1929. gadā, beidzot prof. Roberta Tilberga figurālās glezniecības meistardarbnīcu. 30. gadu sākumā darbojās Mūksalas mākslinieku studijā pie Voldemāra Tones un bija viens no Mūksalas mākslinieku biedrības dibinātājiem. Šajā laikā viņa daiļradē dominēja portreti un ainavas akadēmiskā reālisma tradīcijā, ar izteiktu vecmeistaru glezniecības ietekmi. Nozīmīgs pavērsiens notika pēc Otrā pasaules kara Vācijā, kur Nulītis iepazinās ar laikmetīgās mākslas teoriju un pirmo reizi pievērsās abstrakcijai. Pēc ieceļošanas Kanādā 1951. gadā interese par abstrakto glezniecību pastiprinājās, un jau pirmajā personālizstādē Toronto 1956. gadā vairāk nekā puse darbu bija abstrakti vai pusabstrakti. Nulīša bezpriekšmetīgā glezniecība organiski izauga no reālistiska dabas skatījuma un balstījās akadēmiskās izglītības pamatos. Viņa mākslu raksturo rūpīgs nostrādājums, stilistiska daudzveidība un nepārtraukti meklējumi. Gleznojot līdz pat mūža beigām, Arnolds Nulītis atstāja Latvijas mākslas vēsturē disciplinēta, humāna un garīgi neatkarīga mākslinieka tēlu. Avots